Yama - admi.lv

<h2> Jama</h2> Jama (Yama) - vispārējo morāles baušļu ievērošana (savstarpējo attiecību savaldīšana):1. Ahimsa - atturēšanās no kaitējuma nodarīšanas jebkurai dzīvai būtnei darbos vai domās;2. Satja - patiesums vārdos un domās;3. Asteja (Asteya, Asteyam) - tieksmes pēc svešā trūkums;4. Aparigraha - dāvanu un citu nenopelnītu materiālo labumu noraidīšana, nemantkārība, brīvība no nevajadzīgām lietām;5. Brahmačarja - valdīšana pār miesas kārībām un dzimumdzīviJama un Nijama - jogas baušļi   Pirmā jama: ahimsa Uzskaitīsim vispirms visus “nedrīkst”. Lai piepildītu spaini, vispirms jāaizlāpa tajā esošie caurumi. Šie pieci norādījumi ir apvienoti kategorijā jama - savaldīšana. Varētu šķist dīvaini, ka šie principi izteikti noliegumā. Tas skaidrojams ar to, ka tie nostiprinās kā tikumi tad, kad tiek novērstas tiem pretējās jeb negatīvās īpašības. Tāpat arī katrs jamas likums ļauj uzplaukt iekšējiem tikumiem. Tēlaini sakot, katra jama nomazgā netīrumus, kas klāj mūsu būtības īsto zeltu. Kad negatīvā tieksme ir novērsta, paliek dvēseles īstenība.Pirmo jamas likumu darīja plaši pazīstamu Mahatma Gandijs. Tā ir ahimsa - nevardarbība, kaitējuma nenodarīšana. Noliedzošo priedēkli (jo šo vārdu var tulkot arī kā “labvēlība”) izskaidro tas, ka, tiklīdz no sirds ir izraidīta tieksme apspiest citus vai tā vai citādi tiem nodarīt pāri (tostarp tiecoties pēc personiska labuma uz viņu rēķina), labvēlība pati no sevis atklājas kā sirds dabiska īpašība.Vēlme kaut kādā veidā nodarīt pāri citai dzīvai būtnei - pat kaitēt apkārtējai videi, jo arī tā zināmā mērā ir dzīva un apzinīga, - atsvešina mūs no dvēseles īstenības un nostiprina ego ilūziju.Viss, kas mūsu apziņā mūs nošķir no visas dzīvības bezgalības, ir tas pats, kas noliegt to vienotību, pēc kuras mums meditācijā jātiecas.Visos jamas un nijamas norādījumos svarīgi ir nevis mūsu ārējie darbi, bet sirds iekšējā nostāja. Teiksim, šajā relativitātes pasaulē nav iespējams dzīvot, nenodarot nekādu kaitējumu. Zināmu kaitējumu neizbēgami nodara pati mūsu dzīvība. Katra mūsu ieelpa un izelpa nogalina neskaitāmas baktērijas. Katra automašīnas izplūdes gāzu strūkla bez nolūka nes nāvi neskaitāmiem kukaiņiem. Izejot uz ielas, gandrīz nav iespējams nesamīt dažas skudras. Pati Daba nosaka, ka viena dzīvība tiek uzturēta uz otras rēķina. Pat augļi, ko ēdam, ir dzīvības formas. Paša tīģera daba tam liek nogalināt: vai tad viņa dzīvības uzturēšanas veidu var saukt par grēcīgu? Nogalināšana ir grēks cilvēkam, un visupirms tāpēc, ka cita cilvēka dzīvības atņemšana nolaiž mūs zemāk mūsu evolūcijas pakāpē. Nogalināšana ir dzīvības apliecinājuma pretstats, tā ir nāves apliecinājums. Citiem vārdiem, no plašāka skatpunkta nāve neizbēgami pienāk katram no mums. Tāpēc pati par sevi tā nevar būt ļaunums.Ir situācijas, saka Bhagavadgīta, kad nepieciešams nodarīt mazāku ļaunumu, lai novērstu lielāku, un izvairīšanās no šāda pienākuma pati par sevi ir vardarbības akts. Tā reizēm ir jācīnās - piemēram, aizsardzības karā. Turklāt saskaņā ar karmas likumu attīstītākās sugas ir jāaizsargā no mazāk attīstītajām, pat ja aizsardzība nozīmē nogalināšanu. Taisnīga kara gadījumā aizsardzība ir vajadzīga nevis augstākajām sugām no zemākajām, bet augstākam mērķim no zemākiem motīviem - piemēram, nevainīgiem cilvēkiem no agresora vēlmes iznīcināt.Jebkurā gadījumā svarīgais ahimsas likums, kas novērš relativitātes radīto nedrošību, ir šāds: garīgajam meklētājam pastāvīgi jāsaglabā nostāja nenodarīt kaitējumu.Ja mēs nevēlam ļaunu nevienai dzīvai radībai - pat tad, ja to nākas nogalināt, - mūs piepilda mierīga citu cilvēku un dzīves pieņemšanas apziņa neatkarīgi no tā, kā izturas pret mums pašiem. Turklāt līdz ar labvēlību, kas nāk kopā ar pieņemšanu, arī citi sāk izturēties pret mums tāpat. Kad esam nevardarbības īpašību izkopuši līdz pilnībai, mūsu klātbūtnē naidīgums izbeidzas.Meditācijai nevardarbībai ir vēl viena noderīga puse. Vēlme kaitēt rada mūsos iekšēju sasprindzinājumu, kas ir pretrunā ar to mieru, kuru meditācijā cenšamies izkopt. Otrā jama: patiesums Nākamais “nedrīkst” princips ir “atturēšanās no nepatiesības”. Un atkal - kāpēc šis norādījums sākas ar noliegumu? Kāpēc nevar vienkārši teikt: “Esiet patiesi”? Tāpēc, ka patiesums mums ir dabiska tieksme, tiklīdz ir pārvarēta vēlme patiesību izkropļot.Arī šai īpašībai piemīt gan smalks, gan rupjš aspekts. Jo “fakts” un “patiesība” ne vienmēr ir viens un tas pats. Apgalvojums var patiesi izklāstīt faktus, bet tam nav nekāda sakara ar augstākām patiesībām. Teiksim, slimnīcā guļošs cilvēks var izskatīties tieši tik slims, cik slims viņš pats jūtas, bet, ja jūs viņam sakāt: “Tu izskaties briesmīgi!” - jūsu vārdi var viņa stāvokli nopietni pasliktināt. Turpretī, ja jūs, iztēlodamies viņu labā veselībā, ar dziļu pārliecību sakāt: “Tu izskaties lieliski!” - jūs varat viņu uzmundrināt un pat izdziedināt.Lūk, uz kā balstās atturēšanās no nepatiesības. Paturiet prātā, ka patiesība vienmēr nāk par labu, turpretī fakta konstatēšana var nest gan labu, gan ļaunu. Ja kādi vārdi var nodarīt kaitējumu, tos nevar uzskatīt par patiesību augstākajā nozīmē. Ja nav iespējams runāt sirsnīgi, neriskējot nodarīt pāri, tad labāk nesacīt vispār neko. (Lūk, viens no iespējamiem iemesliem, kāpēc daži Indijas askēti praktizē pastāvīgu maunu - klusēšanu)Atturēšanās no nepatiesības ir svarīga prakse arī meditācijā. Prāts, kas pakļauts no zemapziņas nākošajām tieksmēm, viegli noslīgst pašapmānā. Viens no šķēršļiem meditācijā ir halucinācijas. Tās mēdz būt ne tikai redzes halucinācijas, bet spēj pieņemt arī citas maldinošas formas, piemēram, “intuitīvas” vadības veidolu. Tā kā tās nāk no zemapziņas, tās velk prātu lejup, prom no pārapziņas.Zemapziņas pasaulei ar tās pasīvajiem baudījumiem piemīt sava pievilcība. Tajā ir ļoti viegli iestigt, tā vietā lai uz gribasspēka spārniem celtos ekstāzes augstākajās sfērās. Par zemapziņas pašapmāna briesmām brīdina visu reliģiju mistiskā literatūra.Kā tad atpazīt halucināciju? Pārbaudot savu pieredzi “dienas aukstajā gaismā”. Vispirms - īstu pārapziņas pieredzi pavada spēcīga iekšēja apjēga, un turklāt tā nes labvēlīgus un ilgstošus augļus. Tā kā arī emocija var būt spēcīga, jāpiebilst, ka pārapziņas pārdzīvojuma spēcīgums būs turklāt arī mierīgs.Pārapziņas pieredzē nav nekā blāva un miglaina. Ja pārdzīvojuma laikā redzat gaismu, tā būs skaidra, nevis duļķaina vai izplūdusi. Ikviena izjustā iedvesma prātā rada skaidrību, nevis nenoteiktību un apjukumu. Jautājumos, kuros jums agrāk skaidrības nebija, šī pieredze dos skaidru atklāsmi un izpratni, un nereti šāda skaidrība gūst arī apstiprinājumu no ārpuses.Pilnība atturēšanās no nepatiesības tiktāl attīsta prāta spēkus, ka vienkāršs vārds kļūst par objektīvu notikumu cēloni. Pietiek par kaut ko pateikt, lai tas patiešām notiktu.Tāpēc kļūst ārkārtīgi svarīgi, lai katrs mūsu vārds būtu pozitīvs un labvēlīgs, vismaz nodomā. (Cita cilvēka reakciju nav iespējams paredzēt.) Jo negatīvas vai nelabvēlīgas domas spēj nodarīt kaitējumu. Trešā jama: nemantkārība Vēl vienu jamu veido “nemantkārība”.(Šo vārdu bieži, taču virspusēji tulko kā “nezagšana”. Ir gluži saprātīgi prasīt no zagļa, lai viņš pārstāj zagt, bet šādas prasības iekļaušana “baušļu” vidū tiem, kas stāv uz garīgā ceļa, man šķiet aplama. Tiešām rets būs tas meditētājs, kuram zagšana būtu nopietna problēma!)Patiesībā “mantkārība”, kas apzīmē vēlmi pēc pasaulīgiem ieguvumiem (parasti naudas vai kaut kā tāda, ko mēra naudā), nav gluži precīzs vārds. Nemantkārības jama nozīmē kaut ko dziļāku.Garīgajam meklētājam jāatsakās no vēlmes iegūt jebko nepelnīti. Būtība ir tāda, ka, ja viņš to nav pelnījis, tad nav arī jābaidās, ka viņš to nepiesaistīs. Pat ja viņam nāksies smagi strādāt, lai kaut ko piesaistītu, viņam nav jāuztraucas par rezultātiem, pilnībā atstājot tos Dieva ziņā. “Lai nāk tas, kas nāk pats” - tāda ir viņa devīze. Tāda ir prāta miera “recepte” pat vissparīgākās darbības laikā.Reti kad mēs kaut ko iegūstam, nepieliekot nekādas pūles. Tāpēc nemantkārības norādījums nav pūļu pārtraukšana, bet gan tas, lai, arī šīs pūles pieliekot, nepieķertos rezultātiem.Iekšējā miera noslēpums ir atteikšanās no vēlmēm. Meditācijas laikā vēlme pēc kaut kā tāda, kas atrodas ārpus paša cilvēka, izved prātu no īstenā “Es” uz āru, bet jebkura vēlme, kas velk prātu uz āru, traucē meditācijā gūt panākumus.Meditācijas laikā sakiet sev, ka jums nekas nav vajadzīgs: jūs esat sev pietiekami. Jūs izjūtat pilnīgu iekšēju mieru. Sakiet sev: “Man nekas nepieder - es esmu brīvs! Man nepieder neviens - es esmu brīvs! Es esmu mūžīgi pilnīgs, mūžīgi brīvs pats sevī!”Nemantkārības īpašība, izkopta līdz pilnībai, rada smalku magnētismu, kas tās īpašniekam ļauj bez pūlēm piesaistīt vajadzīgās lietas. Tāpēc viņš nekad neuztraucas par to, ka nesaņems sev vajadzīgo, lai kas tas arī būtu. Viņš noteikti saņems to, kas viņam nepieciešams. Ceturtā jama: nepieņemšana Nemantkārības jamas dabiskas sekas ir “nepieņemšana”. Daži autoritatīvi avoti šo vārdu (aparigraha) saprot kā dāvanu nepieņemšanu, skaidrojot to ar to, ka dāvanu pieņemšana var radīt karmisku parādu. Tomēr šāds skaidrojums nav pietiekams, un tas kļūst redzams, aplūkojot spēju, kas, kā tiek apgalvots, attīstās, šim principam pilnveidojoties. Līdz pilnībai novesta nepieņemšana ļauj atcerēties savus iepriekšējos iemiesojumus.Lai atcerētos savas iepriekšējās dzīves, apziņa un enerģija ir jāatvelk no ķermeņa un jāieiet pārapziņas stāvoklī. Vienīgi neidentificējoties ar savu tagadējo ķermeni, dvēsele atceras savas agrākās personības.“Nepieņemšana” veido dabisku pāri ar “nemantkārību”. Nemantkārība nozīmē nepieķeršanos tam, kas mums nepieder, bet nepieņemšana nozīmē nepieķeršanos tam, ko mēdzam uzskatīt par savu īpašumu. Lieta tā, ka patiesībā mums nepieder nekas. Viss - mūsu ķermeņi, rīcība un pat domas - pieder Dievam.Ja meditācijā jūs atdosiet sevi Dievam tik pilnīgi, ka apjautīsiet, ka viss pieder Viņam, jūs ātri sasniegsiet rezultātus.Norādījums, ko esmu šeit minējis kā ceturto, Patandžali - šīs jomas autoritātes - uzskaitījumā ir piektais. Es esmu mainījis viņa secību vienīgi tāpēc, lai skaidri parādītu dabisko atšķirību starp nemantkārību un nepieņemšanu. Ar šiem diviem jēdzieniem saistās liels apjukums, ko daļēji izskaidro to nošķiršana tradicionālajā secībā. Visdrīzāk Patandžali nepieņemšanu šā saraksta beigās nolika cita iemesla dēļ: tā dabiski ieved nākamajā norādījumu kategorijā - nijamā. Piektā jama: brahmačarja Pēdējā jama, kas Patandžali “Aforismos” ir ceturtā, ir brahmačarja - savaldība jeb, burtiskāk, “piepildīšanās ar Brahmu (Augstāko Garu)”. Parasti šo norādījumu saista ar dzimumatturības praksi, taču tam ir plašāka nozīme. Brahmačarja nozīmē valdīšanu pār visām dabiskajām vajadzībām, no kurām dzimumtieksme ir spēcīgākā, bet ne vienīgā.Šīs mācības izvirzītais ideāls ir dzīvot vienotībā ar Garu, apzinoties sevi kā dvēseli, kas dzīvo caur ķermeni, un vairs nevēloties sevi uzskatīt par ego, kas iesprostots ķermeņa apziņā. Mums jādzīvo tā, lai valdītu pār savām tieksmēm, nevis ļautu tām valdīt pār mums.Ieteikums šeit nav galēja atturība, kaut arī pilnīga dzimumatturība nebūt nav izslēgta. Savaldību šeit svarīgi panākt vispirms ar mērenību un pakāpeniskumu, virzot savas pūles uz pilnības sasniegšanu šajā ziņā.Lai sasniegtu savaldību, meklētājs pat baudas kulminācijā mācās šīs baudas sajūtu virzīt augšup, uz smadzenēm. Viņam jācenšas sajust, kā šī jutekliskā bauda baro viņa iekšējo prieku tā avotā - “Es”.Ir jauks stāsts par dramaturgu Džordžu Bernardu Šo, kurš netīši sniedza uzskatāmu šā principa piemēru. Reiz kādā pieņemšanā, kad viņš sēdēja nostāk no visiem, viņam pienāca klāt namamāte un jautāja: “Vai jūs baudāt pats sevi?” “Tas ir vienīgais, ko es baudu!” viņš atbildēja.(Angļu izteiciena enjoy yourself, kas atbilst latviskajam “labi pavadīt laiku”, burtiskais tulkojums skan “baudīt pašam sevi”. Patiesībā namamātes jautājums nozīmē tikai: “Vai jums patīk?” Bet, tulkojot burtiski, viss dialogs izskatās šādi: “Vai jūs baudāt pats sevi?” “Tas ir vienīgais, ko es baudu.” (tulk. piez.))Tāpat arī aiz katra ārējā pārdzīvojuma mums jācenšas saskatīt savas pašu būtības prieku.Meditācijas laikā - jo īpaši - centieties sajust tīra prieka plūsmu mugurkaulā. Tā ir īstā kristīšanas upe, kuras ārējais simbols daudzās reliģijās ir parasta upe. Patiesībā tā jūtama kā spēcīga straume mugurkaula dziļumā. Tikai tajā un nekur citur meklētāja apziņa tiek šķīstīta.Daudzi dažādu ticību svētie ar ironiju raudzījās uz cilvēka vajadzību aizstāt iekšējās patiesības ar ārējiem simboliem. Kāds Indijas svētais smaidot piezīmēja: “Ak, protams, ir tiesa, ka grēki jūs atstāj, kad mazgājaties svētajā Gangas upē: tie apsēžas kokos krastā, bet, tiklīdz jūs iznākat no ūdens, tie tūlīt atkal salīp jums klāt!” Tāpēc mazgājieties meditācijas klusumā un jo īpaši mugurkaula upē. Lūk, kur jūs saņemsiet patiesi garīgu kristību.Pilnīga valdīšana pār visām savām dabiskajām tieksmēm dod mums neizsmeļamu enerģiju. Jo mūsu enerģija - un patiesi viss, ko spējam izteikt radošā aizrautībā - plūst jo bagātīgāk, jo plašāk atveram dzīvības avotus sevī.