Raksts "Pranayama" no Svami Vivekanandas grāmatas "Raja Yoga"

<h2> Prāna - no Svāmi Vivekānandas grāmatas RADŽA JOGA</h2>Prānājāma nenodarbojas, kā daudzi domā, ar elpošanu; elpošanai patiesībā ar to ir ļoti maz sakara, lai neteiktu - nekāda. Elpošana ir tikai viens no daudzajiem vingrinājumiem, ar kuru palīdzību mēs nonākam pie īstās prānājāmas. Prānājāma nozīmē valdīšanu pār prānu. Pēc indiešu filozofu domām, viss Visums sastāv no diviem elementiem, no kuriem vienu viņi sauc par ākāšu. Tas ir kaut kas visur esošs un visu caurstrāvojošs. Viss, kam ir forma, viss, kas ir savienojumu rezultāts, ir attīstījies no šīs ākāšas. Ākāša ir tā, kas kļuvusi par gaisu, šķidrumiem, cietām vielām. Ākāša ir tā, kas kļūst par Sauli, Zemi, Mēnesi, zvaigznēm un komētām; ākāša ir tā, kas kļuvusi par ķermeni vispār, par dzīvnieka ķermeni, par augu, kas pieņem visus veidolus, kurus mēs redzam, visa tā formas, ko var sajust, visu, kas vien pastāv. Pati par sevi tā nav uztverama, jo ir tik smalka, ka atrodas ārpus visām parastajām uztverēm, un to var ieraudzīt tikai tad, kad tā kļūst rupja, pieņem formu. Radīšanas sākumā pastāv vienīgi šī ākāša; cikla beigās cietās vielas, šķidrumi un gāzes visi atkal izirs ākāšā, un nākamā radīšana tāpat attīstīsies no ākāšas.Ar kādu spēku ākāša pārvērtās par šo Visumu? Ar prānas spēku. Tāpat kā ākāša ir šā Visuma bezgalīgā, visur esošā matērija, gluži tāpat prāna ir šā Visuma bezgalīgais, visur esošais un izpaužošais spēks. Katra cikla sākumā un beigās viss kļūst par ākāšu, un visi spēki, kas šajā Visumā pastāv, pārveidojas atpakaļ prānā; nākamajā ciklā no prānas attīstās viss, ko mēs saucam par enerģiju, viss, ko sauc par spēku.Prāna ir tas, kas izpaužas kā jebkura veida kustība, kā pievilkšanās, magnētisms un tamlīdzīgi. Prāna ir tā, kas izpaužas ķermeņa norišu veidā, nervu strāvu veidā, domas spēka veidā. No domas līdz pašam rupjākajam fiziskajam spēkam viss ir tikai prānas izpausme. Visu dabas spēku - garīgo un fizisko - kopumu, kas pārvērsts savā sākotnējā stāvoklī, sauc par prānu. "Kad nebija ne kaut kā, ne nekā, kad tumsa klāja tumsu, kas tad pastāvēja?" - "Pastāvēja ākāša bez kustības". Prānas fiziskā darbība bija apturēta, bet pati tā pastāvēja. Mēs zinām, ka saskaņā ar jaunāko zinātni visa enerģija, kas tagad Visumā izpaužas, ir nemainīgs lielums. Enerģijas summa Visumā paliek pilnīgi vienāda, tikai cikla beigās šī enerģija norimst, kļūst potenciāla, bet nākamā cikla sākumā sāk darboties, dod grūdienu ākāšai, un no ākāšas attīstās visas dažādās formas; un, tiklīdz ākāša mainās, mainās arī prāna, pārvēršoties visdažādākajās enerģijas izpausmēs. Prānas pazīšana un valdīšana pār to patiesībā arī ir tas, kas ar prānājāmu tiek saprasts.Tā atver mums durvis uz gandrīz neierobežotu varenību. Pieņemsim, piemēram, ka kāds ir pilnībā izpratis prānu un ieguvis spēju valdīt pār to - kāds gan uz zemes varētu būt spēks, kas viņam nepiederētu? Viņš spētu pakustināt sauli un zvaigznes no to vietām, valdīt pār visu Visumā, sākot no atomiem līdz pat vislielākajām saulēm, tāpēc ka viņš spēj valdīt pār prānu. Tāds ir prānājāmas uzdevums un mērķis.Kad jogs kļūst pilnīgs, dabā nepaliek nekā, kas viņam nebūtu pakļauts. Ja viņš pavēlēs dieviem nākt pie viņa, tie nāks pēc viņa prasības; ja viņš lūgs, lai nāk aizgājušie, tie nāks pēc viņa lūguma. Visi dabas spēki paklausīs viņam kā viņa kalpi, un, kad neiesvētītie ieraudzīs joga varenības izpausmes, viņi tās nosauks par brīnumiem.Indieša prāta īpatnība ir tā, ka tas vienmēr meklē pēc iespējas galīgāku vispārinājumu, atstājot sīkumus izstrādei vēlāk. Vēdās uzdots jautājums: "Kas ir tas, ko zinot mēs zināsim visu?" Un visas grāmatas un visas filozofijas, kādas jebkad ir sarakstītas, centušās tikai noskaidrot to, caur kura izzināšanu viss kļūst zināms.Ja kāds gribētu iepazīt Visumu pa daļām, viņam nāktos iepazīt katru atsevišķu smilšu graudiņu; tam būtu vajadzīgs bezgalīgs laiks, un viņš nekad neuzzinātu visu. Kāda tad var būt zināšana? Kāda iespēja cilvēkam kļūt visuzinošam caur atsevišķām lietām? Jogi saka, ka aiz atsevišķajām izpausmēm ir vispārinājums; aiz visām atsevišķajām idejām stāv vispārināta ideja, abstrakts princips. Iegūstiet to savā varā, un jūs iegūsiet visu.Vēdās visa daba ir vispārināta Vienā Absolūtajā Esamībā. Tas, kurš izpratis šo Esamību, izpratis visu Visumu. Tāpat arī visi spēki ir vispārināti prānā, un tas, kurš guvis varu pār prānu, guvis varu pār visiem dabas spēkiem - garīgajiem un fiziskajiem. Tas, kurš pakļāvis sev prānu, pakļāvis savu paša apziņu un visas apziņas, kādas vien pastāv. Tas, kurš pakļāvis sev prānu, pakļāvis savu ķermeni un visus ķermeņus, kādi vien pastāv, jo prāna ir spēka vispārinātā izpausme. Vienīgais prānājāmas uzdevums ir tas, kā pakļaut prānu. Visa apmācība un visi vingrinājumi ir vērsti uz šo vienu mērķi, turklāt katram jāsāk no tā, kur viņš apstājies, jāmācās valdīt pār lietām, kas viņam ir vistuvāk. Prāna, kas darbojas mūsu apziņā un ķermenī, ir mums vistuvākā no visas prānas; tā ir mūsu pašu enerģija, garīgā un fiziskā; tā ir mums vistuvākais vilnis visā bezgalīgajā prānas okeānā; un tikai tad, kad mēs pratīsim valdīt pār šo mazo vilni, mēs varēsim cerēt pakļaut sev visu prānu. Jogs, kurš to izdarījis, sasniedz pilnību, un neviens spēks vairs pār viņu nevalda. Viņš kļūst gandrīz visvarens, gandrīz visuzinošs. Mēs redzam visās zemēs sektas, kas ir mēģinājušas panākt šādu prānas pakļaušanu. Šajā zemē (Amerikā) ir garīgie dziednieki, ticības dziednieki, spiritisti, "kristīgās zinātnes adepti", hipnotizētāji un citi; un, ja mēs sīki izpētīsim visas šīs grupas, atradīsim, ka katras no tām pamatā ir valdīšana pār prānu - vienalga, vai viņiem par to ir kāda nojausma vai nav. Ja jūs atmetīsiet visas viņu teorijas, atlikums visiem būs viens un tas pats: viņi visi darbojas ar viena un tā paša spēka palīdzību, tikai neapzināti. Viņi nejauši ir uzdūrušies šā spēka atklājumam un, kaut arī nepazīst tā dabu, tomēr neapzināti liek lietā tās pašas spējas, kuras izmanto jogi un kuras izriet no prānas.Prāna ir katras būtnes dzīvības spēks, un vissmalkākā un visaugstākā prānas darbība ir doma. Bet doma, kā mēs redzam, vēl nav viss. Ir domas veids, ko sauc par instinktu jeb neapzinātu domu, - zemākais prānas darbības līmenis. Ja mūs iedzeļ ods, mūsu roka to sasitīs bez jebkādas domas no mūsu puses - automātiski, instinktīvi. Bet arī tā ir viena no domas izpausmēm. Visas ķermeņa refleksu darbības pieder šim domas līmenim. Tālāk ir augstāks domas līmenis - apziņa; es spriežu, es tiesāju, es domāju, es redzu dažādu lietu tiešo un pretējo pusi. Bet arī tas vēl nav viss. Mēs zinām, ka saprāts ir ierobežots. Tas sniedzas tikai pār zināmu apgabalu, tālāk par kuru iet nespēj. Aploks, kura iekšienē tas darbojas, patiesībā ir ļoti un ļoti šaurs. Bet tai pašā laikā mēs redzam faktus, kas it kā no kaut kurienes ielaužas šajā aplokā. Līdzīgi komētai kaut kas parādās šajā aplokā, turklāt nav šaubu, ka tas nācis no ārpuses, kaut arī mūsu saprāts pāri šīm robežām pāriet nespēj. To parādību cēloņi, kas ieplūst šajā mazajā apgabalā, atrodas ārpus tā robežām; ne saprāts, ne prāts tos nespēj aptvert. Bet, saka jogs, saprāts un prāts vēl nav viss: apziņa var darboties vēl augstākā līmenī - pārapziņas līmenī. Kad apziņa sasniegusi stāvokli, ko sauc par samādhi - pilnīgu koncentrēšanos, pārapziņu -, tā pāriet pāri saprāta robežām un nostājas vaigu vaigā ar faktiem, kas nav pieejami ne instinktam, ne saprātam.Visas smalko spēku darbības ķermenī, tas ir, dažādās prānas izpausmes, ja tās ir pienācīgi izstrādātas, iedarbojas uz apziņu ierosinoši, un tad tā paceļas augstāk, kļūst pārapzināta un darbojas no šā augstākā plāna.Visums ir viena vienlaidu masa, kurā ir visdažādākie esamības līmeņi. Fiziski Visums ir viens; nav nekādas atšķirības starp sauli un mums. Zinātnieks jums teiks, ka apgalvot pretējo ir maldi. Būtībā nav nekādas atšķirības starp šo galdu un mani; galds ir viens matērijas sablīvējuma centrs, bet es - otrs. Katra forma ir kā viens virpulis bezgalīgā matērijas okeānā, un šie virpuļi nav pastāvīgi. Kā straujā upē var būt miljoniem atvaru un ūdens katrā no tiem ik mirkli ir jauns - pagriežas dažas sekundes un tad aiziet, bet tā vietā nāk jaunas daļiņas -, tāpat arī viss Visums ir viena nemitīgi mainīga matērijas masa, kurā mēs esam mazi atvari. Kāda matērijas daļa ieiet tajos, riņķo, dažu gadu laikā izveidojot cilvēka ķermeni, mainās un tiek aiznesta, lai izveidotu, iespējams, dzīvnieka ķermeni; no pēdējā tā atkal tiek iznesta, lai pēc dažiem gadiem nokļūtu jaunā virpulī, ko sauc par minerāla gabalu.Viss nemitīgi mainās. Nav neviena pastāvīga ķermeņa. Nav tādas lietas kā mans ķermenis vai jūsu ķermenis - citādi kā vārdos vien. Ir viena milzīga matērijas masa. Vienu mazu tās sakopojumu sauc par mēnesi, otru par sauli, nākamo par cilvēku, nākamo par zemi, nākamo par augu, nākamo par minerālu.Nekas nav pastāvīgs, bet viss ir mainīgs: viss ir matērija, kas mūžīgi savienojas atsevišķās masās un sadrūp sastāvdaļās. Tāpat ir arī ar apziņu. Iedomāsimies matēriju ētera veidā. Kad prānas darbība būs augstākajā mērā smalka, šis ēteris smalkākā vibrāciju stāvoklī veidos apziņu, tomēr paliekot vienai nedalāmai masai. Ja jūs spēsiet sevī ierosināt šīs vissmalkākās vibrācijas, jūs redzēsiet un sajutīsiet, ka viss Visums sastāv no tādām pašām smalkām vibrācijām. Dažām vielām piemīt spēja reizēm ievest mūs piemērotos apstākļos un, tā sakot, izņemt mūs no mūsu parasto maņu ietekmes. Daudzi no jums, iespējams, atceras zināmo gadījumu ar seru Hemfriju Deviju: kā reiz smieklu gāzes iedarbībā viņš lekcijas laikā pēkšņi apstājās apstulbis un nekustīgs un pēc tam stāstīja, ka viss Visums viņam licies sastāvam no idejām. Tobrīd rupjās svārstības bija it kā apstājušās, un viņam parādījās vienīgi smalkās, ko viņš sauca par idejām. Viņš ap sevi varēja redzēt tikai smalkās vibrācijas; viss viņam kļuva par domu, viss Visums - par vienu domas okeānu, un viņš pats un visi citi kļuva par maziem domas virpuļiem. Tādējādi pat domas pasaules apgabalā mēs atrodam vienotību, un, kad beidzot nonāksim līdz Esošajam, mēs uzzināsim, ka arī šis Esošais var būt tikai Viens.Augstāk par kustību ir tikai Viens. Ikviena kustība, kas izpaužas, arī ir tāda pati vienotība. Šo faktu vairs nevar noliegt, jo jaunākā zinātne to ir pilnībā pierādījusi. Jaunākā fizika ir pierādījusi, ka enerģijas summa Visumā ir pilnīgi nemainīgs lielums. Pierādīts arī, ka enerģija pastāv divos veidos: tā kļūst potenciāla, vājinās un norimst; pēc tam atkal sāk parādīties, izpaužoties visdažādāko spēku veidā, atkal atgriežas mierīgā stāvoklī un atkal izpaužas. Tādējādi visas mūžības garumā tā, tā sakot, gan izvēršas, gan sarullējas. Valdīšana pār šo enerģiju jeb prānu, kā jau agrāk teikts, arī ir tas, ko sauc par prānājāmu.Prānājāma ļoti maz nodarbojas ar elpošanu, un arī tad tikai kā ar vingrinājumu. Visredzamākā prānas izpausme cilvēka ķermenī ir plaušu kustība. Ja tā apstāsies, apstāsies visas ķermeņa norises; visas pārējās dzīvības spēka izpausmes ķermenī nekavējoties izbeigsies, ja izbeigsies tā. Ir cilvēki, kas spēj sevi izkopt tā, ka viņu ķermenis turpinās dzīvot pat tad, ja šī kustība apstāsies. Pastāv atsevišķas personas, kas var apbedīt sevi uz mēnesi un visu šo laiku dzīvot bez elpošanas; bet parastiem cilvēkiem plaušu kustība ir galvenā rupjā kustība ķermenī. Lai sasniegtu smalkāko, mums jāsauc talkā rupjais un lēnām jāvirzās uz vissmalkāko, līdz sasniegsim savu mērķi. Visredzamākā no visām kustībām ķermenī ir plaušu kustība - spararats, kas iekustina pārējos spēkus. Prānājāma patiesībā nozīmē valdīšanu pār plaušu kustību, un šī kustība ir saistīta ar elpošanu. Nevis elpošana rada to, bet gan otrādi - tā rada elpošanu. Šī kustība ievelk gaisu, darbodamās kā sūknis. Prāna kustina plaušas, un šī plaušu kustība ievelk gaisu. Tādējādi prānājāma nav elpošana, bet gan valdīšana pār to muskuļu spēku, kas kustina plaušas; un tieši šis muskuļu spēks, kas iet caur nerviem uz muskuļiem un no tiem uz plaušām un liek pēdējām kustēties noteiktā veidā, arī ir prāna, pār kuru mums prānājāmas vingrinājumos jāvalda.Pakļāvuši sev šo prānu, mēs tūlīt ieraudzīsim, ka arī visas pārējās prānas darbības ķermenī pamazām mums pakļausies. Es pats esmu redzējis cilvēkus, kuriem piemita spēja valdīt gandrīz pār visiem sava ķermeņa muskuļiem un nerviem; un kāpēc gan ne? Ja es valdu pār dažiem muskuļiem, kāpēc ne pār visiem ķermeņa muskuļiem un nerviem? Kas te ir neiespējams? Pašlaik šī valdīšana ir zaudēta un kustība kļuvusi automātiska. Mēs nespējam kustināt ausis pēc savas gribas, bet zinām, ka dzīvnieki to spēj. Mums šīs spējas nav tāpēc, ka mēs to nevingrinām.Mums ir zināms, ka kustību, kas kļuvusi apslēpta, var likt atkal izpausties. Ar neatlaidīgu darbu un vingrināšanos dažas visvairāk zaudētās ķermeņa kustības var atkal padarīt pilnīgi atkarīgas no mums. No šā apsvēruma mēs redzam, ka ne tikai nav nekā neiespējama, bet gluži pretēji - šķiet pilnīgi ticami, ka katru ķermeņa daļu var pilnībā pakļaut. Jogi to panāk ar prānājāmas palīdzību.Daži no jums varbūt ir lasījuši grāmatās, kas iztirzā šo priekšmetu, ka prānājāmā, ieelpojot, jums jāpiepilda viss ķermenis ar prānu, un jautās, kā gan to izdarīt. Te vienkārši ir tulkotāju kļūda: tulkojot angļu valodā, viņi vārda "elpa" vietā lietojuši vārdu "prāna".Katru ķermeņa daļu var piepildīt ar prānu, tas ir, ar dzīvības spēku, un, ja jūs spējat to izdarīt, jūs varat valdīt pār visu ķermeni. Visas jūsu ķermeņa slimības un ciešanas būs pilnīgi jūsu varā, un ne tikai jūsējās: jūs varēsiet valdīt arī pār cita cilvēka ķermeni. Viss šajā pasaulē ir lipīgs - gan labais, gan sliktais. Ja jūsu ķermenis ir zināmā sasprindzinājuma pakāpē, tam būs tieksme radīt to pašu sasprindzinājumu citos. Ja jūs esat stiprs un vesels, tiem, kas dzīvo jums blakus, arī būs tieksme kļūt stipriem un veseliem; bet, ja jūs esat slims un vājš, apkārtējiem būs tieksme kļūt tādiem pašiem. Svārstības it kā pārnesīsies uz otru ķermeni. Gadījumos, kad viens cilvēks mēģina izdziedināt otru, pirmais, ko viņš var darīt, ir vienkārši nodot otram savu paša veselību. Tas ir vienkāršākais dziedināšanas veids. Apzināti vai neapzināti veselību var nodot tālāk. Ļoti vesels cilvēks, dzīvodams kopā ar vāju, padarīs to mazliet stiprāku, gribēdams to vai ne. Apzināta darbība šajā gadījumā būs ātrāka un sekmīgāka. Tālāk seko gadījumi, kad cilvēks nav sevišķi stiprs, un tomēr mēs zinām, ka viņš var atnest otram veselību. Pirmajam cilvēkam tādā gadījumā ir mazliet lielāka spēja valdīt pār prānu, un viņš var attiecīgajā brīdī uzbudināt savu prānu it kā līdz zināmam svārstību stāvoklim un nodot šo stāvokli otrai personai.Ir bijuši gadījumi, kad tas darīts zināmā attālumā, bet patiesībā šeit nebija attāluma pārtraukuma nozīmē. Kur ir tāds attālums, kurā būtu pārtraukums? Vai starp jums un sauli ir kāds pārtraukums? Pastāv viena nepārtraukta matērijas masa; saule ir viena tās daļa, jūs - otra. Vai starp vienu upes daļu un otru ir pārrāvums? Kāpēc tad lai spēku pārnese nebūtu iespējama? Pret to nav nekāda pamata. Šie gadījumi ir pilnīgi patiesi, un prānu var pārnest ļoti lielos attālumos; taču no šāda veida stāstītajiem gadījumiem uz vienu ticamu parasti nāk simts nepatiesu. Tas nav tik viegli, kā domā. Parastākos šādu dziedināšanu gadījumos dziednieki vienkārši izmanto cilvēka ķermeņa dabisko tieksmi būt veselam. Neviena slimība šajā pasaulē nenogalina lielāko daļu saslimušo. Pat holēras epidēmijā, ja pirmajās dienās mirst 60 no 100 saslimušajiem, tad vēlāk šis skaitlis samazinās līdz 30 un 20 no 100, bet pārējie izveseļojas. Atnāk alopāts, kopj holēras pacientus un dod viņiem savas zāles; atnāk homeopāts, dod savas zāles un izdziedina, iespējams, lielāku skaitu vienkārši tāpēc, ka viņš slimniekus neapgrūtināja un netraucēja dabai pašai ar tiem strādāt. Ticības dziednieks izdziedinās vēl vairāk, jo viņš palīdzēs ar sava gara spēku un ar ticības palīdzību uzmodinās pacienta guļošo prānu.Taču ticības dziedniekiem ir pastāvīgs maldīgs uzskats: viņi domā, ka pati ticība tieši izdziedina cilvēku. Ar ticību vien nevar izskaidrot visus gadījumus. Ir slimības, kurās ļaunākā pazīme ir tā, ka slimnieks nekad neatzīst, ka viņam šī slimība ir. Šī pacienta briesmīgā pārliecība pati par sevi ir slimības pazīme un parasti norāda uz nāves tuvumu. Šādos gadījumos apgalvojums, ka ticība dziedina, nav lietojams. Ja ticība dziedinātu visos gadījumos, arī šie slimnieki izveseļotos. Patiesībā izdziedināšanu paveic prāna. Šķīsts cilvēks, kas valda pār prānu, var ievest to zināmā svārstību stāvoklī, kas pārnesīsies uz citiem, ierosinot viņos līdzīgas svārstības. Jūs to redzat ik dienu. Es runāju ar jums. Ko es cenšos darīt? Es, tā sakot, ievedu savu apziņu zināmā svārstību stāvoklī; un, jo labāk man izdodas to ievest šajā stāvoklī, jo vairāk uz jums iedarbojas tas, ko es saku. Katrs no jums zina, ka tajā dienā, kad esmu īpaši iekvēlojies, lasījums jums sagādā vairāk prieka, bet, kad esmu mazāk iekvēlojies, jūs jūtat, ka interese mazinās.Pasaules milzīgie gribas spēki - pasaules dzinēji - spēj ievest savu prānu augstā svārstību stāvoklī, un tas ir tik liels un varens, ka vienā mirklī aizrauj citus: tūkstoši tiek pievilkti pie viņiem, un puse pasaules domā tāpat kā viņi. Pasaules lielajiem praviešiem bija pārsteidzoša vara pār prānu, un šī vara deva viņiem šausmīgu gribas varenību; viņi ieveda savu prānu visaugstākajā kustības stāvoklī, un tas deva viņiem spēku valdīt pār pasauli. Visas spēka izpausmes rodas no šīs valdīšanas pār prānu. Cilvēki paši šo noslēpumu var arī nezināt; bet tieši tajā arī slēpjas vienīgais izskaidrojums. Reizēm mūsu pašu ķermenī prāna vairāk vai mazāk tiek pievilkta uz vienu daļu; līdzsvars ir izjaukts; un, kad prānas līdzsvars ir izjaukts, notiek tas, ko mēs saucam par slimību. Prānas pārpalikuma novēršana vai trūkstošās prānas pievienošana būs slimības dziedināšana. Uzzināt, kad vienā ķermeņa daļā prānas ir vairāk vai mazāk, nekā tur jābūt, arī būs prānājāma. Vingrinoties prānājāmā, maņas kļūs tik izsmalcinātas, ka jūs apzināsieties, ka kājas vai rokas pirkstā prānas ir mazāk, nekā vajadzētu, un iegūsiet iespēju to novirzīt turp. Šī spēja pieder pie tām, ko iegūst ar prānājāmas palīdzību, un tā jāattīsta lēni un pakāpeniski. Kā redzat, viss Radža jogas uzdevums būtībā ir iemācīt valdīt pār prānu un virzīt to dažādos tās izpausmes līmeņos. Kad cilvēks ir savācis kopā savu enerģiju, viņš valda pār prānu, kas atrodas viņa ķermenī. Kad cilvēks pārdomā, viņš arī sakopo prānu.Okeānā ir milzīgi, kalniem līdzīgi viļņi, tad mazāki un vēl mazāki, līdz pat vissīkākajai viļņošanai, bet to visu pamats ir bezgalīgais okeāns. Niecīgā viļņošana vienā galā ir savienota ar bezgalīgo okeānu, un milzīgais vilnis - otrā. Tāpat viens var būt cilvēks-milzis, bet otrs pats mazākais, taču katrs ir savienots ar bezgalīgo enerģijas okeānu, un tā ir visa dzīvā kopīga iedzimta īpašība. Lai kur būtu dzīvība, aiz tās ir bezgalīgs enerģijas krājums. Sākot no kādas sēnes, kāda paša niecīgākā mikroskopiskā pūslīša un visu laiku smeļot no šā bezgalīgā enerģijas krājuma, forma pamazām mainās, līdz laika gaitā kļūst par augu, tad par dzīvnieku, tad par cilvēku un beigās - par Dievu. Tas tiek sasniegts miljonos "eonu"; bet kas ir laiks? Ātruma vai sasprindzinājuma palielināšana spēj saīsināt laika attālumu. Jogs saka, ka to, kam parasti izpildei vajadzīgs ilgs laiks, var sasniegt ātrāk, pastiprinot darbību. Cilvēks var lēni virzīties uz priekšu, smeļot enerģiju no tās bezgalīgās masas, kas pastāv Visumā, un viņam varbūt vajadzēs simt tūkstošus gadu, lai kļūtu par Devu, un tad varbūt piecsimt tūkstošus gadu, lai kļūtu vēl augstāks, un varbūt piecus miljonus gadu, lai kļūtu pilnīgs. Paātrinot izaugsmi, laiku var saīsināt. Kāpēc gan nebūtu iespējams ar pietiekamu piepūli sasniegt pilnīgu pilnību sešos mēnešos vai sešos gados? Robežu nav. To rāda saprāts. Ja tvaika lokomotīve ar zināmu ogļu patēriņu noiet divas jūdzes stundā, pielieciet ogles, un tā noies tās ātrāk. Tāpat - kāpēc gan dvēsele, pastiprinājusi savu darbību, nesasniegtu savu mērķi jau šajā dzīvē? Mēs zinām, ka visas būtnes galu galā sasniegs pilnību; bet kurš gribēs gaidīt visus šos miljonus "eonu"? Kāpēc nesasniegt to nekavējoties, kaut vai šajā ķermenī, šajā cilvēka veidolā? Kāpēc lai es nesasniegtu šo bezgalīgo zināšanu, bezgalīgo varenību tagad? Tāds ir joga ideāls.Visa jogas zinātne ir vērsta uz vienu mērķi: iemācīt cilvēkiem, kā saīsināt laiku, pieliekot spēku, kā palielināt uztveres spēju un tādējādi saīsināt pilnības sasniegšanai vajadzīgo laiku, tā vietā lai lēni virzītos soli pa solim un gaidītu, kamēr visa cilvēce nonāks līdz galam un kļūs pilnīga. Visi pasaules lielie pravieši, svētie un gaišreģi - kas viņi tādi ir? Savā īsajā mūžā viņi pārdzīvoja visu cilvēces dzīvi, pārmeta tiltu pār visu to laika telpu, kas parastajai cilvēcei jāpatērē, lai nonāktu līdz pilnības stāvoklim. Savu dzīvi viņi veltī pilnveidošanai, viņiem nav nevienas domas par kaut ko citu, viņi neelpo neko citu, nekad nedzīvo ne mirkli kādas citas idejas dēļ un tādējādi saīsina sev ceļu. Ar koncentrēšanos tiek domāts pastiprināt darbību jeb uztveri un tādējādi saīsināt laiku, un Radža joga ir zinātne, kas māca mums, kā iegūt koncentrēšanās spēju.Kāds sakars prānājāmai ir ar spiritismu? Arī tas ir prānājāmas izpausme. Ja ir tiesa, ka aizgājušo gari pastāv, tikai mēs tos nespējam redzēt, tad ir pilnīgi ticams, ka šeit var dzīvot simti un miljoni tādu, kurus mēs nespējam ne redzēt, ne sajust, ne aptaustīt. Mēs varam pastāvīgi iet turp un atpakaļ caur viņu ķermeņiem, tos nemaz nemanot, un ir ļoti ticams, ka arī viņi mūs neredz un nejūt. Šis ir aploks aploka iekšienē, Visums Visuma iekšienē. Tikai tie, kas pieder vienam un tam pašam līmenim, redz cits citu. Mums ir piecas maņas, un mēs esam prāna zināmā svārstību stāvoklī. Visas būtnes vienā un tajā pašā svārstību stāvoklī redzēs cita citu, bet, ja ir būtnes, kas ir prāna augstākā svārstību stāvoklī, tās nebūs redzamas. Mēs varam palielināt gaismas sasprindzinājumu tiktāl, ka nemaz vairs neredzēsim gaismu, bet var būt būtnes ar tik stiprām acīm, ka tās šādu gaismu spēj redzēt; un otrādi - ja svārstības ir ļoti vājas, mēs gaismu neredzam, bet ir dzīvnieki, tādi kā kaķi un pūces, kas to redz. Mūsu redzes lauks aptver tikai vienu šīs prānas svārstību līmeni. Ņemsim, piemēram, mūsu atmosfēru; tā sastāv no slāņiem, no kuriem zemei tuvākie ir blīvāki nekā tie, kas augstāk, un, jo augstāk jūs paceļaties, jo atmosfēra kļūst arvien retāka. Vai ņemsim okeāna piemēru: jo dziļāk jūs ejat, jo ūdens blīvums palielinās, un tie dzīvnieki, kas dzīvo jūras dibenā, nekad nevar pacelties augšup, citādi tie tiks saplosīti gabalos.Iedomāsimies visu šo Visumu kā ētera okeānu, kas svārstās prānas iedarbībā un sastāv no secīgiem slāņiem ar dažādām svārstību pakāpēm: ārējos slāņos svārstību ir mazāk, bet tuvāk centram svārstības kļūst arvien straujākas, un katra svārstību kārta veido vienu līmeni. Iedomāsimies to visu kopā kā vienu lodi, kuras centrs ir pilnība. Jo tālāk jūs ejat no centra, jo lēnākas ir svārstības; matērija ir ārējā miza, tad nāk apziņa, un centrā ir gars. Tagad pieņemsim, ka šīs svārstību pakāpes ir atsevišķi līmeņi jeb redzes sfēras: tik un tik miljonu jūdžu viena svārstību kārta un tad tik un tik miljonu jūdžu augstāku svārstību kārta, un tā tālāk. Pilnīgi skaidrs, ka tie, kas dzīvo zināma svārstību stāvokļa slānī (līmenī), spēs cits citu atpazīt, bet neatpazīs tos, kas ir augstāk vai zemāk par viņiem. Bet tāpat kā ar teleskopa un mikroskopa palīdzību mēs varam paplašināt savu redzes lauku un padarīt sev pieejamas augstākas vai zemākas svārstības, tāpat katrs cilvēks var sevi ievest nākamajam slānim piederošā svārstību stāvoklī un tādējādi kļūt spējīgs redzēt to, kas tur notiek. Pieņemsim, ka šī istaba ir pilna ar būtnēm, kuras mēs neredzam. Tās ir zināmas prānas svārstības, bet mēs esam citas svārstības. Lai tās būtu straujākas, bet mēs - lēnākas. Ākāša ir matērija, no kuras sastāv gan tās, gan mēs; visi ir vienas un tās pašas ākāšas okeāna daļas, tikai tās vibrācijas ātrums, tas ir, prāna, ir atšķirīgs. Ja es varu ievest sevi straujākās svārstībās, mans līmenis man tūlīt pat mainīsies; es jūs vairs neredzēšu; jūs pazudīsiet, bet tās parādīsies. Daži no jums varbūt zina, ka tas ir tiesa. Šādu apziņas ievešanu augstākā svārstību stāvoklī jogā apzīmē ar vienu vārdu - "samādhi".Visus augstāko svārstību stāvokļus, pārapzinātās svārstības, apzīmē ar šo vienu vārdu "samādhi", un jau zemākie samādhi stāvokļi dod mums šo būtņu redzējumu. Visaugstākā samādhi pakāpe ir tad, kad mēs redzam lietu pašu par sevi, kad mēs redzam to vielu, no kuras sastāv visi dažādie būtņu veidi, to mālu, kuru zinot mēs zināsim visa Visuma vielu.Tātad mēs redzam, ka prānājāma ietver sevī visu to, kas spiritismā ir pareizs. Tāpat izrādīsies, ka, lai kur kāda sekta vai atsevišķs cilvēks mēģinātu atklāt kaut ko slepenu, mistisku un apslēptu, patiesībā tā ir tā pati joga - tiekšanās pakļaut prānu. Jūs atradīsiet, ka, lai kur notiktu kāda neparasta spēka izpausme, tā ir prānas izpausme. Pat fiziskās zinātnes arī var iekļaut prānājāmā. Kas iekustina tvaika mašīnu? Prāna, kas darbojas ar tvaika starpniecību. Kas cits kā prāna ir visas šīs elektrības parādības un tamlīdzīgi? Kas ir fizikas zinātne? Prānājāma, kas darbojas ar ārējiem līdzekļiem. Prānu, kas izpaužas kā prāta spēks, var vadīt tikai ar prāta līdzekļiem. To prānājāmas daļu, kas cenšas valdīt pār prānas fiziskajām izpausmēm ar fiziskiem līdzekļiem, sauc par fizikas zinātni, bet to daļu, kas cenšas valdīt pār prānas kā prāta spēka izpausmēm ar prāta līdzekļiem, sauc par Radža jogu.