Samadhi - admi.lv

<h2> Samādhi</h2>Samādhi: dievišķās apziņas virsotneSamādhi ir garīgs apziņas stāvoklis. Pastāv dažādi samādhi veidi. Starp zemākajiem samādhi savikalpa samādhi ir augstākā forma. Aiz savikalpa samādhi seko nirvikalpa samādhi, taču starp tiem ir milzīga plaisa: tās ir divas pilnīgi atšķirīgas samādhi formas. Turklāt pastāv stāvoklis arī aiz nirvikalpa samādhi robežām, ko sauc par sahadža samādhi.Savikalpa samādhi jūs uz īsu brīdi zaudējat visu cilvēcisko apziņu. Šajā stāvoklī laika un telpas jēdziens ir pavisam cits. Stundu vai divas jūs esat pavisam citā pasaulē. Tur jūs redzat, ka gandrīz viss ir izdarīts. Šeit, šajā pasaulē, jūsos un citos ir vēl daudz nepiepildītu vēlmju. Miljoni vēlmju vēl nav piepildīti, un miljoni darbu gaida īstenošanu. Bet, kad jūs mītat savikalpa samādhi, jūs redzat, ka praktiski viss ir izdarīts, ka jums nav ko darīt. Jūs esat tikai instruments. Ja jūs tiekat izmantots - lieliski; ja nē - tātad viss jau ir izdarīts. Taču no savikalpa samādhi ikvienam ir jāatgriežas parastajā apziņā.Arī savikalpa samādhi pastāv dažādi līmeņi. Kā vienā un tajā pašā skolas klasē ir spoži skolēni un vāji skolēni, tā arī savikalpa samādhi daži skolnieki sasniedz augstāko pakāpi, kamēr mazāk tiecīgie meklētāji sasniedz kāpņu apakšējo pakāpi, kur viss nav tik skaidrs un dzīvs kā visaugstākajā līmenī.Savikalpa samādhi ir domas un idejas, kas nāk no dažādām vietām, taču tās uz jums neiedarbojas. Meditācijas laikā jūs paliekat rāms, un jūsu iekšējā būtība darbojas dinamiski un droši. Bet, kad jūs būsiet mazliet augstāk, kad jūs kļūsiet viens ar dvēseli nirvikalpa samādhi, nebūs vairs nekādu domu. Es mēģinu to izskaidrot ar vārdiem, taču apziņu nirvikalpa samādhi nekad nav iespējams pienācīgi izskaidrot vai izteikt. Es cenšos jums pēc iespējas labāk pastāstīt kaut ko no ļoti augsta apziņas stāvokļa, bet izsaka to tomēr mans prāts. Bet nirvikalpa samādhi prāta nav - ir tikai bezgalīgs miers un svētlaime. Tur apstājas dabas deja, un izzinātājs un izzināmais kļūst viens. Tur jūs baudāt augstākajā mērā dievišķu, visu aptverošu, iekšēju mīlestības ekstāzi. Jūs kļūstat par baudas objektu, jūs kļūstat par baudītāju un jūs kļūstat par pašu baudu.Kad jūs ieejat nirvikalpa samādhi, pirmais, ko jūs sajūtat, ir tas, ka jūsu sirds ir lielāka par pašu Visumu. Parasti jūs redzat pasauli sev apkārt, un Visums šķiet bezgalīgi lielāks par jums. Bet tas ir tāpēc, ka pasauli un Visumu aptver ierobežots prāts. Kad jūs mītat nirvikalpa samādhi, jūs redzat Visumu kā mazu punktiņu savas bezgalīgās sirds iekšienē.Nirvikalpa samādhi ir bezgalīga svētlaime. Svētlaime lielākajai daļai cilvēku ir neskaidrs jēdziens. Viņi dzird, ka ir kaut kas, ko sauc par svētlaimi, un daži saka, ka to piedzīvojuši, taču vairumam par to nav pašiem sava priekšstata. Kad jūs ieejat nirvikalpa samādhi, jūs svētlaimi ne tikai izjūtat, bet arī kļūstat par šo svētlaimi.Trešais, ko jūs sajūtat nirvikalpa samādhi, ir spēks. Visu okultistu spēks, kopā ņemts, ir nekas salīdzinājumā ar spēku, kāds jums ir nirvikalpa samādhi. Taču spēks, ko jūs varat paņemt no samādhi, lai izmantotu uz Zemes, ir niecīgs salīdzinājumā ar veselo.Nirvikalpa samādhi ir augstākā samādhi forma, kuru sasniedz visrealizētākie garīgie Skolotāji. Tas turpinās dažas stundas vai dienas, pēc tam cilvēkam jāatgriežas. Kas notiek, kad viņš atgriežas? Ļoti bieži viņš aizmirst savu vārdu un vecumu un nespēj kārtīgi runāt un domāt. Bet ar ilgstošu praksi cilvēks pamazām kļūst spējīgs atgriezties no nirvikalpa samādhi un uzreiz darboties normāli.Parasti, kad kāds ieiet nirvikalpa samādhi, viņš nevēlas atgriezties šajā pasaulē. Ja viņš tur paliek astoņpadsmit vai divdesmit vienu diennakti, ir ļoti iespējams, ka dvēsele ķermeni pametīs uz mūžu. Tālā pagātnē bija garīgie Skolotāji, kas sasniedza nirvikalpa samādhi un vairs neatgriezās. Viņi sasniedza savu visaugstāko samādhi stāvokli, taču uzskatīja par neiespējamu no jauna ieiet pasaulīgajā gaisotnē un strādāt kā cilvēki. Cilvēks nevar darboties pasaulē, kamēr atrodas tādā apziņas stāvoklī, tas vienkārši nav iespējams. Bet pastāv Dieva nolēmums. Ja Visaugstākais vēlēsies, lai konkrētā dvēsele strādātu šeit, uz zemes, tad pat pēc divdesmit vienas vai divdesmit divām dienām Visaugstākais var pārnest šo individualitāti citā dinamiskas, dievišķas apziņas avotā un atgriezt to zemes līmenī darbībai.Sahadža samādhi ir augstākais samādhi veids. Šajā samādhi cilvēks mīt visaugstākajā apziņas stāvoklī, bet tai pašā laikā spēj strādāt rupjajā fiziskajā pasaulē. Viņš saglabā nirvikalpa samādhi pieredzi un vienlaikus iesaistās zemes darbībā. Viņš ir kļuvis par dvēseli un tai pašā laikā izmanto ķermeni kā pilnīgu instrumentu. Sahadža samādhi cilvēks dara ierastas lietas, ko dara parasti cilvēki. Taču sirds apslēptajā dziļumā viņš ir pārpilns ar dievišķu apskaidrību. Kad kāds ir sasniedzis sahadža samādhi, viņš kļūst par Realitātes Kungu un Meistaru. Var, kad vien vēlas, doties pie Augstākā un tad nokāpt zemes apziņā, lai izpaustos.Pat pēc visaugstākā realizācijas veida sasniegšanas sahadža samādhi svētība tiek dota ļoti reti. Ļoti maz garīgo Skolotāju šo stāvokli ir sasnieguši. Sahadža samādhi ir vajadzīga Visaugstākā bezgalīgā Žēlastība. Sahadža samādhi atnāk tikai tad, kad ir sasniegta nedalāma vienotība ar Visaugstāko, vai arī tad, kad kāds retos gadījumos grib parādīt, ka viņš pats ir Visaugstākais. Tas, kurš ir sasniedzis sahadža samādhi un paliek šajā samādhi stāvoklī, apzināti un pilnībā apliecina Visaugstāko ik sekundi un tāpēc ir Transcendentālā Visaugstākā lielākais lepnums.Ar koncentrācijas palīdzību mēs sakopojamies vienā punktā. Ar meditācijas palīdzību mēs paplašinām savu apziņu līdz Bezgalībai un ieejam tās apziņā. Bet vērojumā ( samādhi ) mēs pārtopam par pašu Bezgalību, un tās apziņa patiesi kļūst par mūsu pašu apziņu. Vērojumā mēs vienlaikus esam gan savā visdziļākajā koncentrācijā, gan savā visaugstākajā meditācijā. Vērojumā mēs virzāmies uz patiesību, ko esam ieraudzījuši un sajutuši meditācijā, un kļūstam ar to pilnībā viens. Kad mēs meditējam, mēs noteikti sajutīsim Bezgalību, Mūžību un Nemirstību sevī. Bet, kad mēs vērojam, mēs ieraudzīsim, ka mēs paši esam Bezgalība, Mūžība un Nemirstība. Vērojums nozīmē mūsu apzinātu vienotību ar bezgalīgo mūžīgo absolūtu. Vērojumā Radītājs un radība, mīlošais un mīlētais, izzinātājs un izzināmais kļūst viens. Vērojumā mēs kļūstam viens ar Radītāju un redzam visu Visumu sevī. Un, kad mēs raugāmies uz savu paša esamību, mēs neredzam cilvēcisku būtni. Mēs redzam kaut ko līdzīgu gaismas, miera un svētlaimes avotam.Vērojumā viss saplūst vienā apziņas plūsmā. Savā visaugstākajā vērojumā mēs jūtam, ka esam nekas cits kā pati apziņa, ka esam viens ar Absolūtu. Bet mūsu visaugstākajā meditācijā mūsu apziņā turpinās dinamiska kustība. Mēs pilnībā apzināmies, kas notiek iekšējā un ārējā pasaulē, taču notiekošais uz mums neiedarbojas. Arī vērojumā mēs neesam pakļauti tam, kas notiek iekšējā un ārējā pasaulē, taču visa mūsu esamība ir kļuvusi par neatņemamu daļu no visuma, kuru mēs ietveram dziļi sevī.No Šrī Činmoja grāmatas " Meditācija " KAS IR SAMĀDHI 1. Samādhi ir pārapziņas stāvoklis. Tā ir saplūšana ar Dievu jeb Augstāko Brahmanu.2. Samādhi stāvoklis ir neaprakstāms. Nav ne izteiksmes līdzekļu, ne valodas, lai par to pastāstītu.3. Šis stāvoklis jums jāpiedzīvo pašam, tiešā, intuitīvā izziņā. Vai ir iespējams izskaidrot konfektes garšu?4. Samādhi stāvoklis ir absolūta svētlaime, prieks un miers. Tas ir viss, ko par to var pateikt. Ikvienam tas jāpiedzīvo pašam.5. Samādhi vērotājs zaudē savu individualitāti un kļūst viens ar Augstāko "Es". Kā kampars kļūst viens ar uguni, tā vērotājs saplūst ar vērojamo.6. Kā upe ietek okeānā, tā individuālā dvēsele ieplūst Augstākajā Dvēselē - Absolūtās Apziņas okeānā.7. Šis svētlaimīgais dievišķais pārdzīvojums rodas tad, kad ego un apziņa izšķīst.8. Samādhi nebūt nav pārakmeņojies, inerts stāvoklis, kā to iedomājas daudzi šauri cilvēki.9. Tas ir satriecošs vienotības un veseluma pārdzīvojums.10. Šis pārdzīvojums ir pilnībā ārpus jutekliskās uztveres darbības lauka.11. Skatītājs un skats kļūst viens.12. Samādhi stāvoklī tiecējs neapzinās ne ārējos, ne iekšējos objektus. Šajā stāvoklī nav ne domāšanas, ne dzirdes, ne ožas, ne redzes.13. Samādhi ir ikvienas cilvēciskas būtnes mantojums.KAS VEICINA SAMĀDHI SASNIEGŠANU14. Ticība, spēja koncentrēt apziņu, atmiņa, celibāts un spēja atšķirt - lūk, līdzekļi samādhi sasniegšanai.15. Vienīgi Dieva žēlastība var jūs ievest transcendentālās pieredzes pasaulēs jeb nirvikalpa-samādhi.ŠĶĒRŠĻI CEĻĀ UZ SAMĀDHI16. Prāta satraukums, miegs, pieķeršanās, nolaidība, neizlēmība, smalkās vāsanas, slimība, savikalpa-samādhi laime, šaubas, garīga augstprātība - tie visi ir šķēršļi ceļā uz samādhi.17. Nejauciet miegu ar samādhi. Kad cilvēks iznāk no samādhi, viņam piemīt transcendentāla gudrība.DŽADA-SAMĀDHI UN ČAITANJA-SAMĀDHI18. Vientuļnieka joga, kas praktizē hatha-jogu, samādhi ir džada-samādhi. Tas līdzinās dziļam miegam. Viņam neatklājas transcendentālā dievišķā gudrība. Viņa samskāras nesadeg. Viņš nesasniegs mokšu jeb galīgo atbrīvošanos.19. Čaitanja-samādhi ir absolūta apzināšanās. Atdzimšanu ķēde tiek pārrauta. Jogs sasniedz atbrīvošanos un dievišķo gudrību.SAVIKALPA-SAMĀDHI20. Ir vēl divi samādhi veidi: savikalpa un nirvikalpa.21. Savikalpa-samādhi citādi sauc par sampradžņāta- un sabīdža-samādhi.22. Savikalpa-samādhi ir triputi jeb triāde: zinātājs, zināšana un zināmais.23. Sampradžņāta- jeb savikalpa-samādhi ir iespējams, kad ir sasniegta ekagrata jeb apziņas vienvirziena vērstība.24. Notiek tikai daļēja apziņas darbības apstāšanās.25. Samskāras jeb iespaidi nesadeg. No tā arī nosaukums sabīdža ("ar sēklu").26. Kad jogs meditē uz šķīstu un sātvisku apziņu, kurā nav radžasa un tamasa, viņš sasniedz dziļu prieku. Tāpēc šo stāvokli sauc par sānanda-samādhi jeb "svētlaimīgo samādhi".27. Jogs izjūt: Aham asmi, "Es esmu". Lūk, kāpēc šo stāvokli sauc arī par asmitā-samādhi.NIRVIKALPA-SAMĀDHI28. Nirvikalpa-samādhi ir absolūtas apzināšanās stāvoklis.29. Zināšana un zināmais kļūst viens.30. Nirvikalpa-samādhi jogs redz bez acīm, izšķir garšu bez mēles, dzird bez ausīm, sajūt smaržu bez deguna un taustās bez ādas.31. Šis stāvoklis tiek aprakstīts tā: aklais izurba pērli; bezpirkstainais tai izvēra pavedienu; bezkakla to uzlika; bet bezmēles to slavināja.32. Nirvikalpa-samādhi ir pazīstams arī kā asampradžņāta jeb nirbīdža-samādhi.33. Vērojama pilnīga visu prāta funkciju apstāšanās. No tā arī nosaukums - asampradžņāta-samādhi.34. Šis stāvoklis tiek sasniegts tikai tad, kad ir absolūta nirodha jeb apziņas savaldīšana.35. Samskāras sadeg pilnībā. No tā arī nosaukums - nirbīdža.36. Vienīgi nirvikalpa-samādhi stāvoklis spēj iznīcināt atdzimšanu ķēdi.37. Tomēr vājš Patiesības atspulgs jūs no dzimšanas un nāves neatbrīvos.38. Jums būs pilnībā jānostiprinās nirvikalpa-samādhi. Tikai tad atdzimšanu sēkla sadegs pelnos.39. Kad jogs ir sasniedzis nirvikalpa-samādhi visaugstāko pakāpi, jogas uguns sadedzina visas viņa darbības atliekas. Jogs acumirklī iegūst atbrīvošanos jau dzīves laikā. Viņš iegūst nemirstību, augstāko transcendentālo gudrību un mūžīgu svētlaimi.40. Vienīgā sādhana nirvikalpas sasniegšanai ir para-vairāgja jeb vislielākā bezkaislība.41. Šeit jogs pilnībā atdalās no prakriti un tās sekām.42. Domāšana, intelekts un jutekļi pilnībā pārstāj darboties.43. Šeit nav ne skaņas, ne pieskāriena, ne formas.44. Visas kaites, proti, neziņa, egoisms, simpātijas un antipātijas, kas saistītas ar dzīves rutīnu, tagad tiek iznīcinātas.45. Gunas, kas atbilda baudas objektiem, tagad pilnībā pārtrauc savu darbību.46. Jogs sasniedz kaivalju jeb augstāko neatkarību, brīvību.47. Viņam tagad piemīt vienlaicīga zināšana jeb visuzināšana.48. Pagātne un nākotne ieplūst tagadnē. Viss ir "tagad". Viss ir "šeit".49. Jogs pārsniedz laiku un telpu.50. Visas bēdas izzūd; visas ciešanas mitējas; darbu sēklas sadeg; visas šaubas izklīst. Tā ir mūžīgā brīvība.51. Šis stāvoklis ir kā okeāns bez viļņiem. Samādhi jēdziena skaidrojums /pēc Jogas skolas materiāliem Jogas teorijas un prakses institūtā /Vārds «meditācija» pēc izcelsmes ir latīnisks un nenozīmē neko citu kā pārdomas. Tāpēc tas nav tīri indisks, un, stingri ņemot, jogā tāda termina vispār nav. Bet, kad to mēģina lietot attiecībā uz jogu, to parasti dara nozīmē, kas ir tieši pretēja tā patiesajai nozīmei, proti, par meditāciju runā kā par stāvokli, kas ir pretējs pārdomām, tas ir, par bezdomu stāvokli, apziņas tukšumu, aiziešanu transcendentās sfērās, iekšējā dialoga apturēšanu u.tml.Kas attiecas uz samādhi jēdzienu, tad pastāv divas nepareizas šā termina izpratnes tendences:Pirmā - tas ir bērnišķīgs priekšstats par samādhi kā ļoti neparastu apziņas stāvokli, ko pavada visspēcīgākās iekšējās ekstāzes, pārdzīvojumi, dieva vīzijas utt. un ārēji efekti, tādi kā spilgta gaisma ap galvu, dūmu mutuļi, kas laužas ārā no samādhi iekritušā cilvēka ausīm, nāsīm un tūpļa.Otrā galējība ir tad, kad cilvēks, gluži pretēji, uzskata, ka viņš pats samādhi jau sen ir iepazinis, ka šajā stāvoklī nav nekā īpaša un ka tās ir jebkuras patīkamas iekšējas sajūtas.Patiesībā, un no jogas viedokļa tas būs pareizi, labāk runāt par tā saukto «saņjamu» (samjamu, samajamu), kas no sanskrita tulkojas kā «iegrimšana kaut kur», un šis iegrimšanas process it kā dalās trijās stadijās: sākuma, vidējā un noslēdzošajā, kuras atbilst dhāranai, dhjānai un samādhi. Protams, šī ir visai sarežģīta tēma, un ar līdzīgām praksēm var nodarboties tikai ļoti sagatavoti cilvēki un tikai īstā garīgā skolā tāda īsta Guru tiešā vadībā, kurš šīs tehnikas ir apguvis nevainojami.Šeit mēs varam par to pastāstīt tikai tīri izglītojošā nolūkā, lai kliedētu noslēpumainību un maldus.* * *Cilvēka smadzenēm ir divas puslodes - kreisā un labā, turklāt puslodes ir laterizētas, tas ir, tās viena otru viennozīmīgi nedublē, atšķirībā no citiem iekšējiem orgāniem, kas ir funkcionāli identiski un viens otru dublē, tādiem kā nieres, plaušas. Šādu divu pusložu esamība fiziskajā plānā iemieso divas cilvēka apziņas spējas izzināt apkārtējo pasauli. Viens veids - tam atbilst kreisā puslode - ir saistīts ar cilvēka spēju dalīt visu esošo «es» un «ne-es», sevī un apkārtējā pasaulē, subjektā un objektos, kas viņu ieskauj. Šajā gadījumā izziņa izpaužas tā, ka subjekts, jau no paša sākuma būdams no objekta atdalīts, nespēj it kā ieskatīties tā iekšienē un spēj interesējošo objektu pētīt vienīgi caur to īpašību izpēti, kas objektam piemīt. Šāda pieeja ir plaši izplatīta mūsdienu zinātnē, taču tai pašā laikā, pretēji daudzu jogas cienītāju uzskatam, pienācīgā izpildījuma līmenī tas ir tīri jogisks izziņas veids. Otra cilvēka apziņas spēja, kurai fiziskajā plānā atbilst labā puslode, ir cilvēka «es» un apkārtējās pasaules sākotnējā, nesaraujamā saplūsme jeb, precīzāk sakot, joga apziņas sākotnējā mitināšanās visā pasaules ēkā kā tās nesaraujamai daļai. Tādā gadījumā novērotājam, kurš vēlas izpētīt kādu ārējās pasaules objektu, vienkārši jākļūst par šo interesējošo objektu, jāsaplūst ar to, kaut gan, ja spriež pietiekami stingri, arī šis formulējums nebūs gluži veiksmīgs, jo labās puslodes apziņa jau no paša sākuma paredz, ka pasaule netiek dalīta subjektā un objektos. Un tāpēc šajā gadījumā nav ne novērotāja, ne novērojamā, bet ir vienkārši cilvēka iespēja it kā pabūt par jebkuru pasaules daļu. No tā izriet divas saņjamas tehnikas, kas ved uz diviem samādhi veidiem - tā sauktajiem savitarka-samādhi (ar pārdomām) un nirvitarka-samādhi (bez pārdomām). Turklāt otrais nebūt nav pārāks par pirmo, tieši tāpat kā galvas smadzeņu labā puslode nebūt nav «labāka» par kreiso.Tātad īsumā aplūkosim pirmo saņjamas veidu, vislabāk ar konkrētu piemēru. Pieņemsim, ka jogs vēlas izārstēt hronisku slimību, kas viņu jau ilgi moka un kurā medicīna viņam palīdzēt nespēj. Kas viņam jādara? Vispirms jāatvēl sev ievērojams laika sprīdis, kura laikā viņš pārdomās šo un tikai šo uzdevumu un nenovērsīsies ne uz ko citu. Šis nosacījums atbildīs sagatavošanās posmam saņjamai - jogas 5. pakāpei - pratjāhārai. Tālāk šā joga ķermenim jāieņem ērts stāvoklis, lai netraucētu viņa pārdomām, turklāt tai pavisam nav obligāti jābūt tradicionālai jogas pozai - cilvēks var apsēsties ērtā krēslā vai apgulties gultā. Tālāk viņam ļoti skaidri jāformulē tā uzdevuma nosacījumi, kas viņa priekšā stāv, tas ir, šajā gadījumā viņam ļoti skaidri jāizprot sava diagnoze un jāsāk atcerēties par to viss, ko viņš vien var zināt, pat ja pirmajā mirklī viņam šķiet, ka viņš neko nezina. Ja nepieciešams, drīkst un pat vajag izmantot attiecīgo literatūru, speciālistu konsultācijas un vispār jebkurus informācijas ieguves avotus. Domāt, ka tas nav gluži jogiski, nevajag. Patiesībā tā jau arī ir pati īstākā joga. Tātad - jāsavāc visi iespējamie fakti, turklāt ne tikai medicīniskie, bet arī filozofiskie un psiholoģiskie, piemēram, kā nopietna dzīves problēma sarežģīja, varbūt pat saindēja dzīvi laikā pirms slimības, kur cilvēks rīkojies nepareizi no to reliģiju vai garīgo sistēmu likumu viedokļa, ar kurām viņš ir pazīstams. Viņš sāk šos faktus salīdzināt citu ar citu, lai no šā salīdzinājuma izvilktu kādus jaunus faktus vai secinājumus. Viss iepriekš aprakstītais atbildīs saņjamas pirmajai pakāpei - dhāranai, kas ir uzmanības sakopošana uz objektu. Šeit jāizdara viens ļoti svarīgs precizējums: šis darbs būs dhārana tikai tad, ja tā ir nevis sadzīviska, bet gan visīstākā, šā vārda labākajā nozīmē, stingri zinātniska vai filozofiska pieeja problēmas risināšanai. Atšķirība ir tāda pati kā starp populāras melodijas nomurmināšanu zem deguna, par kuru cilvēks pat neatceras, no kurienes tā nākusi, un augsti profesionālu izpildījumu - tas ir, absolūti precīzu melodijas, ritma un pareizas skaņas veidošanas ziņā no akadēmiskā vokāla viedokļa, un ar nosacījumu, ka to izpilda īsts profesionālis, kas beidzis konservatoriju un nostrādājis ne vienu vien gadu desmitu pasaules labākajos teātros.Tad iestājas nākamā fāze. Jogā vispār ir tā iekārtots, ka katra tās pakāpe, ja tā ir nevainojami apgūta, it kā gludi ieplūst nākamajā. Saspringtu un sakopotu pārdomu un analīzes process pārtop daudz brīvākā un vieglākā stāvoklī, kad jaunas domas par tēmu, kas jogu interesē, sāk nākt galvā pašas no sevis, turklāt visas šīs domas ir pamatotas ar drošiem argumentiem un ir patiešām jaunas - tādā nozīmē, ka šīs zināšanas nav ne no viena dzirdamas un nekur nav izlasāmas. Cilvēces kultūrā to nav. Šīs jaunās zināšanas pašas no sevis dzimst tā cilvēka galvā, kurš iznācis šajā jaunajā saņjamas stadijā, ko sauc par dhjānu. Tādējādi dhjāna no dhāranas atšķiras vispirms ar to, ka jogam sakopotām pārdomām vairs nav jāpieliek nekādas pūles. Kristieši, kas daudz lūdzas, šo apziņas stāvokli labi pazīst un runā par to tā: «Vispirms cilvēks pieliek pūles, lai radītu lūgšanu, un tad pati lūgšana sāk radīt cilvēku, turklāt bez jebkādām pūlēm no pēdējā puses». Tādējādi dhjānas stadiju raksturo pietiekami tīrs, gaišs un skaidrs apziņas stāvoklis, kas ļoti «devīgi apdāvina» šo jogas pakāpi apguvušo cilvēku ar jaunām idejām, zināšanām un atklājumiem. Viņš kļūst par labāko speciālistu pasaulē sevi interesējošajā jomā un viegli var lasīt daudzu stundu garas lekcijas vai rakstīt grāmatas par tēmu, kurai saņjama bija veltīta. Īpaši jāatzīmē, ka, lai gan mēs cenšamies par šīm lietām runāt vienkāršiem vārdiem, nekādā ziņā nevajag domāt, ka šie stāvokļi un šāda prakse ir pieejami ikvienam, kas sevi uzskata par intelektuālu cilvēku. 99 % profesoru, kas pasniedz pasaules labākajās universitātēs, salīdzinājumā ar jogu, kurš iznācis dhjānas stadijā, vienkārši nesaprot, par ko runā. Viņu vārdos nav nekā dzīva. Viņi to kādreiz vienkārši iekaluši no galvas un gadu no gada murmina vienu un to pašu, patiesībā pat nesaprotot teiktā jēgu. Šo rindu autors var atļauties tā teikt, jo no agras bērnības ir bijis zinātnisko darbinieku un universitāšu pasniedzēju vidē, pats beidzis vienu no pasaules prestižākajām universitātēm un daudzus gadus tajā strādājis, ir profesors un viņam ir doktora zinātniskais grāds.Attīstot dhjānu tālāk, cilvēks jūtas pasakaini bagāts; līdzīgi grāfam Monte-Kristo viņš pārvalda neizsakāmus dārgumus - tie ir tie paši dārgumi, kurus Jēzus aicināja krāt. «Krājiet sev mantas debesīs», viņš teica. Vienkāršam mietpilsonim nepieejamu prieku nes sevī jogs, kas nodarbojas ar dhjānu. Un lūk, beidzot šis process tuvojas savam dabiskajam noslēgumam: jogs visdziļākajā līmenī saprot un pat vairs ne tikai saprot, bet redz visu būtību tai parādībai, kas vēl nesen viņam bija problēma. Ja šī problēma, kā mūsu piemērā, bija tīri medicīniska un saistīta ar kādu slimību (kaut vai pašu smagāko un neārstējamo), šī slimība nekavējoties pāriet. Tā pāriet tāpēc, ka tā cilvēka apziņa, kurš apguvis samādhi (bet mūsu aprakstītā trešā saņjamas pakāpe arī ir savitarka-samādhi), automātiski atmet cilvēka veco, nepareizo dzīves nostāju, kas bija slimības cēlonis. Reizē apziņa atgrūž no sevis visas tās nedabiskās, «nepareizās» vibrācijas un enerģijas, kas līdz tam tajā dzīvoja tikpat brīvi kā mikrobi iekaisušā orgānā vai tarakāni piemēslotā dzīvoklī. Cilvēks jūt milzīgu atvieglojumu, it kā kalns būtu novēlies no viņa pleciem; viņš tiešām ir atradis atbildi, atrisinājis to uzdevumu, ko dzīve viņa priekšā nolika un kas viņam bija nopietna, bieži pat dzīvībai bīstama problēma. Tagad tā joga apziņa, kurš sasniedzis šādu samādhi, ir pilnīgi brīva, absolūti tukša no tā, kas vēl nesen, iespējams, šķita visas dzīves problēma.