Pratyahara

<h2>&nbsp;Pratjāhāra</h2><p>/Pēc Ijengāra grāmatas &quot;Joga dīpika&quot;/</p><p>Ja cilvēka saprāts padodas viņa jutekļu tieksmēm, viņš ies bojā. Un otrādi - ritmiski regulējot elpu, jutekļi tā vietā, lai dzītos pēc ārējiem iekāres objektiem, vēršas uz iekšu, un cilvēks atbrīvojas no to tirānijas. Šī ir piektā jogas pakāpe, ko sauc par pratjāhāru un kurā tiek īstenota jutekļu kontrole.</p><p>Sasniedzis šo pakāpi, sādhaka veic rūpīgu sevis pārbaudi. Lai pārvarētu nāvējoši bīstamo, bet valdzinošo jutekļu objektu burvestību, jābruņojas ar pielūgsmi (bhakti), nemitīgi domājot par Radītāju, kas šos iekāres objektus radījis. Skolniekam vajadzīga arī Dievišķā mantojuma zināšanas gaisma. Gan cilvēku verdzības, gan atbrīvošanās cēloņi patiesībā slēpjas viņu pašu prātā. Prāts, kas pieķēries iekāres objektiem, nes verdzību; atsacījies no tiem, tas nes atbrīvošanos. Kad prāts pēc kaut kā alkst, ilgojas vai skumst, cilvēks ir verdzībā. Kad visas vēlmes un bailes ir iznīcinātas, prāts kļūst šķīsts. Dzīvē cilvēki sastop gan svētīgus, gan patīkamus pamudinājumus darbībai. Jogs dod priekšroku svētīgajam, nevis patīkamajam. Citi, vēlmju aizrauti, izvēlas patīkamo un palaiž garām pašu dzīves mērķi. Jogs jūt prieku sevī pašā. Viņš prot apstāties un tāpēc dzīvo mierīgi. Viņš sāk ar to, ka dod priekšroku tam, kas ir rūgtāks par indi, un neatlaidīgi turas pie prakses, būdams pārliecināts, ka galu galā rūgtais kļūs par saldāko nektāru. Bet tie, kas tiecas savienot savus jutekļus ar iekāres objektiem, dod priekšroku tam, kas sākumā šķiet salds, nezinādami, ka galu galā tas pārvērtīsies rūgtumā.</p><p>Jogs zina, ka jutekliskās apmierināšanas ceļš ir plats, taču ved uz bojāeju, un pa to iet daudzi. Jogas ceļš ir šaurs kā skuvekļa asmens, iet pa to ir ļoti grūti, un tikai nedaudzi to atrod. Jogs zina, ka viņā pašā ir gan ceļš uz bojāeju, gan ceļš uz glābiņu.</p><p>Saskaņā ar hinduisma filozofiju apziņa izpaužas trijās dažādās īpašībās. Cilvēkam viņa dzīve un apziņa kopā ar visu kosmosu ir vienas un tās pašas prakriti (kosmiskās matērijas jeb pirmbūtības) emanācijas, kas atšķiras pēc sava uzdevuma atkarībā no tā, kura no gunām tajās ir pārsvarā. Šīs trīs gunas (īpašības jeb atribūti) ir:</p><p>1.<strong> Sattva</strong> (apskaidrības, šķīstības, labestības īpašība), kas ved uz skaidrību un mieru;</p><p>2. <strong>Radžas</strong> (kustīguma jeb darbības īpašība), kas cilvēku dara aktīvu un enerģisku, kaislīgu un patvaļīgu;</p><p>3. <strong>Tamas</strong> (tumsas un stinguma īpašība), kas kavē un pretojas radžasa tieksmei uz darbu un sattvas tieksmei atklāties.</p><p>Tamas ir maldu, neskaidrības, inertuma un neziņas īpašība. Cilvēks, kurā pārsvarā ir tamas, ir inerts un apātisks. Sattvas īpašība velk uz Dievišķo. Tamasa īpašība - uz dēmonisko; radžas atrodas starp tām.</p><p>Atkarībā no tā, kura guna cilvēkā valda, atšķiras arī viņa ticējumi, ēdiens, upuri, ko viņš nes, askētiskie pārbaudījumi, kuriem viņš sevi pakļauj, un dāvanas, ko viņš dod.</p><p>Tas, kas dzimis ar tieksmi uz dievišķo, ir bezbailīgs un šķīsts, augstsirdīgs un valda pār sevi. Viņš tiecas pēc sevis izzināšanas. Viņš nedara vardarbību, ir patiess un bez dusmām. Viņš atsakās no sava darba augļiem un strādā tikai paša darba dēļ. Viņš ir mierīgs, ne pret vienu nejūt ļaunumu, bet pret visiem - žēlsirdību, jo ir brīvs no alkatības. Viņš ir lēnprātīgs, pieticīgs un pastāvīgs. Viņš ir saprātīgs, žēlīgs un apņēmīgs, jo viņā nav nodevības un augstprātības.</p><p>Cilvēku, kurā pārsvarā ir radžas, raksturo iekšēja neremdināmība un pieķeršanās. Būdams kaislīgs un mantkārīgs, viņš citiem sagādā ciešanas. Viņa vēlmes ir nepiepildāmas, jo viņš ir pilns iekāres un naida, skaudības un viltus. Viņš ir nepastāvīgs, mainīgs, viegli novēršams un tai pašā laikā godkārīgs un pelņas kārs. Viņš meklē draugu aizgādību un sargā dzimtas godu. Viņš izvairās no nepatīkamā un pieķeras patīkamajam. Viņa runa ir nelaipna, bet vēders rijīgs.</p><p>Tie, kas dzimuši ar tieksmi uz dēmonisko, ir melīgi, nekaunīgi un pašapmierināti. Viņi ir pilni ļaunuma, cietsirdības un neziņas. Tādos cilvēkos nav ne šķīstības, ne pieklājības, ne patiesīguma. Viņi ļaujas savām kaislībām. Neskaitāmu vēlmju apstulbināti, maldu tīklā sapinušies, šie juteklisko baudu piekritēji nonāk ellē.</p><p>Kā strādā to cilvēku prāts, kuros valda dažādas gunas, var parādīt ar viņu atšķirīgo attieksmi pret tādu vispārēju bausli kā &quot;neiekāro sveša manta&quot;. Cilvēks, kurā pārsvarā ir tamas, var šo bausli iztulkot tā: &quot;Citi lai neiekāro manējo, lai arī kā es to būtu ieguvis. Bet, ja iekāros, es viņus iznīcināšu&quot;. Cilvēks ar radžasa pārsvaru, aprēķinīgs un savtīgs, šo bausli iztulkos tā: &quot;Man nav jāiekāro sveša manta, lai svešie neiekārotu manējo&quot;. Izvēlēdamies šādu politiku, viņš sekos likuma burtam, bet ne likuma patiesajam garam, kas būtu jāizvirza par uzvedības principu. Turpretī cilvēks, kura temperamentu nosaka sattva, ievēros gan priekšraksta burtu, gan garu - aiz principa, nevis politisku apsvērumu dēļ, jo saprot baušļa mūžīgo vērtību. Viņš rīkosies taisnīgi pašas taisnības dēļ, nevis tāpēc, ka pastāv cilvēku likums, kas ar soda draudiem liek ievērot godīgumu.</p><p>Arī jogs ir cilvēks un ir atkarīgs no visām trim gunām. Neatlaidīga un cītīga sevis un to objektu izpēte (abhjāsa), pēc kuriem tiecas viņa jutekļi, ļauj viņam saprast, kuras domas, vārdi un darbi ir tamasa iedvesti un kuri - radžasa. Ar nepārtrauktām pūlēm viņš ravē un izskauž tamasa diktētās domas un strādā, lai iegūtu sātvisku prāta ievirzi. Kad cilvēkā palikusi tikai sattva-guna, tas nozīmē, ka viņa dvēsele ir tālu pavirzījusies ceļā uz galamērķi.</p><p>Gunu iedarbība ir līdzīga zemes pievilkšanās spēkam. Kā smaguma spēka pārvarēšanas brīnuma piedzīvošanai kosmiskajā telpā vajadzīgas saspringtas nodarbības un skarba sagatavošanās, tā arī sādhakam vajadzīga prasīga sevis pārbaude un jogas disciplīna, lai - atbrīvojies no gunu pievilkšanās - piedzīvotu vienotību ar kosmosa Radītāju.</p><p>Sajutis radības jeb Radītāja pilnību, sādhaka zaudēs alkatību (trišnu) pēc jutekliskām lietām un turpmāk raudzīsies uz tām bez kaislības (vairāgja). Viņu vairs neuztrauks karstums un aukstums, ciešanas un bauda, gods un negods, tikums un netikums. Pret abiem krāpniekiem - sakāvi un uzvaru - viņš izturas ar vienādu mieru. No visiem šiem pretstatu pāriem viņš ir atbrīvojies. Viņš ir izgājis ārpus gunu pievilkšanās un kļuvis par gunātītu (to, kas pārvarējis gunas). Tad viņš atbrīvojas no dzimšanas un nāves, no sāpēm un bēdām un kļūst nemirstīgs. Viņš zaudē savu atsevišķo identitāti, jo dzīvo Vispasaules Dvēseles pilnībā. Tāds cilvēks neko nenicina un visu vērš uz pilnveidošanās ceļu.</p>