Pranayama
<h2>Prānājāma</h2><p><a href="joga/stupeni-jogi/pranayama/statya-pranayama-iz-knigi-svami-vivekananda-radzha-joga/">Raksts "Prānājāma" no Svāmi Vivekānandas grāmatas RADŽA JOGA</a></p><p><a href="joga/stupeni-jogi/pranayama/tehnika-zaderzhki-dyhaniya/">Elpas aiztures tehnika</a></p><p><a href="joga/stupeni-jogi/pranayama/perechen-pranayam/">Prānājāmu saraksts</a></p><p>Prānājāma ir sena jogu ezotēriska tehnika, kas māca cilvēkam valdīt pār prānu (brīvo kosmisko enerģiju), pašam regulējot elpu.</p><p>Pats termins "prānājāma" sastāv no diviem sanskrita vārdiem - "prāna" un "jama". Termins prāna apzīmē "elpu, dzīvību, dzīvības enerģiju". Prāna nemainīgi ir klātesoša visur, un cilvēka ķermenis, visi tā orgāni un audi ir nesaraujami saistīti ar prānu. Termins "jama" sanskritā nozīmē "nāve, apstāšanās, aizture". Tāpēc prānājāmu bieži definē kā apzinātas elpas vadīšanas tehniku, kas ietver elpošanas vingrinājumu sistēmu, kura palīdz organismam uzkrāt no gaisa iegūto dzīvības enerģiju.</p><p> <strong>PRĀNĀJĀMA (Pranayama) </strong></p><p>Elpas regulēšana; ieelpas un izelpas norišu vadīšana un pareiza pieeja tām. Tas nozīmē elpas apturēšanu tikai tiktāl, ciktāl par apstāšanos var saukt tās aizturi pēc pilnas ieelpas un pilnas izelpas; taču tā nav pilnīga elpošanas apstāšanās - pretējā gadījumā nebūtu jēgas runāt par ieelpu un izelpu. Izelpa, ieelpa un miera jeb aiztures stāvoklis ir trīs posmi, kas prasa regulēšanu pēc to rakstura, ilguma un proporcijas. Proporcija nozīmē visu trīs elpošanas posmu ilguma savstarpējo attiecību. Visbiežāk sastopamā proporcija ir viena laika vienība ieelpai (pūraka), četras vienības gaisa aizturei (kumbhaka) un divas laika vienības izelpai (rečaka), tomēr Patandžali nemin ne attiecību 1:4:2, ne kādu citu proporciju, bet aicina praktizētājus noteikt savu paša standartu, kas nodrošina vislielāko ērtību un rezultativitāti. Runājot par šīs laika vienības ilgumu, jāaplūko tās mērīšanas sistēma. Senāk - un reizēm arī tagad - visbiežāk lietotā laika vienība (mātra) elpošanas posmu ilguma mērīšanai bija laiks, kas vajadzīgs, lai trīs reizes paceltu roku virs ceļgala un nesteidzīgi noknakšķinātu pirkstus. Pārrēķinot mūsdienās ierastajās laika mērvienībās, tas ir aptuveni 3 sekundes. Pēc neilgas prakses izvēlētās laika vienības ilguma sajūta praktizētājam kļūst automātiska.</p><p>Sanskrita filozofiskajā literatūrā minēta arī sīkāka laika vienība, ko sauc par sekundi jeb mirkli (kšana) un kuru parasti uzskata par vienu ceturtdaļu no laika sprīža, kas vajadzīgs vienam acu mirkšķinājumam; taču prānājāmā to tieši neizmanto. Patandžali nedod nekādus priekšrakstus par mērvienībām un elpošanas posmu ilgumu. Viņš vien norāda, ka elpas ciklam jābūt garam, tas ir, ilgākam nekā parasti; un - runājot par tā norises raksturu - elpošanai jābūt skaistai, tas ir, elpotājs nedrīkst uzjundīt apkārtējo ārējo gaisu, viņam jābūt veselam ķermenim un jāatrodas mierīgā stāvoklī, lai pēc iespējas pilnīgāk atsegtu savu iekšējo gaismu un sasniegtu neko netraucētu prāta koncentrēšanās praksi.</p>