Dharana
<h2> Dhārana</h2><p>/Pēc Ijengāra grāmatas "Joga dīpika"/</p><p>Kad ķermenis ir norūdīts ar asanām, prāts šķīstīts pranājāmas ugunī un jūtas savaldītas ar pratjāhāru, sādhaka sasniedz sesto jogas pakāpi, ko sauc par dhāranu. Šeit viņš visā pilnībā sakopojas uz vienu objektu vai uzdevumu, kurā ir pilnīgi iegrimis. Lai sasniegtu šo pilnīgas iegrimšanas stāvokli, prātam jābūt nomierinātam.</p><p>Prāts ir instruments, kas klasificē, novērtē un saskaņo ārējās un iekšējās pasaules iespaidus.</p><p>Prāts ir domu radījums, un domas ir grūti noturēt, jo tās ir netveramas un mainīgas. Doma, ko glabā savaldīts prāts, nes laimi. Lai instrumentu prastu lietot, jāzina, kā tas darbojas. Prāts ir domāšanas instruments, tāpēc ir jāaplūko, kā tas funkcionē.</p><p>Prāta stāvokļus iedala piecās grupās. Pirmais ir kšiptas stāvoklis, kad prāta spēki ir izkaisīti nekārtībā un nolaidībā. Prāts dzenas pēc iekāres objektiem; pārsvarā ir radžo-guna. Otrais ir vikšiptas stāvoklis, kad prāts ir satraukts un izjucis. Šeit ir spēja baudīt savu pūļu augļus, taču vēlmes nav sakārtotas un netiek kontrolētas. Trešais ir mūdhas stāvoklis, kurā prāts ir stulbs, gauss un truls. Tas ir apjucis un nezina, ko grib. Šeit pārsvarā ir tamo-guna. Ceturtais stāvoklis ir ekagra (no vārdiem "eka" - viens un "agra" - galvenais), kad prāts ir ļoti uzmanīgs un prāta spējas ir sakopotas uz vienu vienīgu objektu jeb vērstas tikai uz vienu punktu; šeit pārsvarā ir sattva-guna. Šā tipa cilvēks izceļas ar teicamām intelektuālām spējām un precīzi zina, ko grib, tāpēc mērķa sasniegšanai izmanto visus savus spēkus. Gadās, ka viņš dzenas pēc kārotā mērķa, nedomādams, ko tas var maksāt citiem, un izraisa briesmīgas nelaimes. Nereti notiek tā, ka, kad kārotais mērķis ir sasniegts, paliek rūgta piegarša.</p><p>Ardžuna, varenais loka šāvējs no eposa "Mahābhārata", ir piemērs tam, kas ar dhāranu tiek domāts. Reiz Drona, prinču skolotājs, viņu prasmes pārbaudei sarīkoja loka šaušanas sacensības. Princiem pēc kārtas bija jāapraksta mērķis, ko Drona viņiem norādīja. Tas bija putniņš ligzdā. Daži prinči aprakstīja visu birzi, citi - atsevišķu koku vai tikai to zaru, uz kura turējās ligzda. Kad pienāca Ardžunas kārta, viņš vispirms aprakstīja putniņu, pēc tam redzēja vairs tikai tā galviņu un beidzot - vienīgi mirdzošo aci, kas arī bija mērķa centrs.</p><p>Tomēr jābaidās, ka tāds cilvēks var kļūt par galēju egoistu. Ja jūtas sāk klīst nekontrolēti, tāpat sāk uzvesties arī prāts. Jūtas tad maldina saprātu un atdod to stihiju varā kā izpluinītu kuģi vētrainā jūrā. Kuģim vajadzīgs balasts, lai tas būtu noturīgs, bet stūrmanim vajadzīga bāka, uz kuru kuģi vest. Ekagras tipa cilvēkam ir vajadzīga bhakti (Dieva pielūgsme) un sakopotība uz Dievību, lai saglabātu prāta līdzsvaru un vienmēr virzītos vajadzīgajā virzienā. Viņš neiepazīs laimi, kamēr nezaudēs "es" un "mans" izjūtu.</p><p>Pēdējais prāta stāvoklis ir niruddha, kurā prāts (manas), intelekts (buddhi) un ego (ahamkāra) tiek kontrolēti un vērsti uz Dievu, uz kalpošanu Viņam un Viņa labumu. Šeit nav vietas "es" un "mans" izjūtai. Kā lēca kļūst gaišāka, kad uz to krīt daudz gaismas, un šķiet pat neatšķirama no paša gaismas avota, tā arī sādhaka, kas atdevis Dievam savu prātu, intelektu un ego, kļūst ar Viņu viens, jo domā vienīgi par Viņu, domāšanas Radītāju.</p><p>Bez ekagratas (sakopotības) nekā nav iespējams apgūt. Bez sakopotības uz Dievību, kas veido un vada visumu, nav iespējams aptvert dievišķumu sevī un kļūt universālam. Lai sasniegtu tādu sakopotību, tiek ieteikta eka-tattva-abhjāsa, tas ir, tās vienotās pirmbūtības izzināšana, kura aptver visu, kura ir visu būtņu apslēptais Es un kura savu vienoto formu pārvērš daudzās. Tāpēc, lai sasniegtu ekagratu, sādhaka sakopojas uz skaņu AUM, Dieva simbolu.</p>